Šī lapa ir veltīta mūsu suņiem,  Hilberts Grey Love, mājās sauktam par Beketu un mīļajai šokolādes meitenei Elfai!

Mūsu mīlestība pret labradoru šķirni sākās salīdzinoši nesenajā 2006. gadā. Jau kādu brīdi mums bija ķecerīga doma – vajag suni. Kāpēc vajag? Nu kā, vienkārši, Cilvēkam Vajag Suni. Man bērnība pagāja kopā ar Vācu doga šķirnes suni Čārlzu. Šķita, ka Vācu dogs vienistabas dzīvoklim būs par lielu. Vajadzēja kaut ko mazāku. Mūsu pirmā prasība bija, lai suns būtu labsirdīgs, mūsu dzīve rit pilsētā, apkārt ir cilvēki, citi suņi, bērni... Negribējām draugu, kuru ikdienā būtu nepieciešams vest uzpurnī.

Bekets 10 nedēļu vecumā pie audzētāja
Bekets 10 nedēļu vecumā pie audzētāja

Pētīju dažādas šķirnes, lasīju aprakstus, domāju. It kā daudzas šķirnes šķita simpātiskas. Kad izlasīju labradoru – retrīveru aprakstu, šaubu vairs nebija. Dzintars arī piekrita. Šī šķirne šķita kā radīta mums: „Ideāls suns turēšanai pilsētas apstākļos: "Miermīlīgs un gaužām pieticīgs uzturā un sadzīvē. Ja viņam būtu tīrs paklājiņš vietā, kur nav caurvēja, pastāvīgi sasniedzams trauks ar svaigu dzeramo ūdeni un iespēja laiku pa laikam pēc sirds patikas izskrieties un paplosīties, viņš jutīsies laimīgs un apmierināts.”, to es izlasīju Dinozoo mājas lapā. Bingo! Tas ir tas, ko meklējam! Viegli apmācāms un kopjams, inteliģents, universāls suns. Šķirne bija atrasta! Bija pilnīgi skaidrs, ka mums būs labradors. Taču līdz suņa atvešanai mājās pagāja vēl daudzi mēneši. Mēs labi apzinājāmies, ka suns ir liela atbildība, un tas mainīs mūsu dzīves ritmu uz kādiem gadiem piecpadsmit. Eh, ja mēs toreiz būtu zinājuši, cik ļoti patiesībā šis lēmums mainīs mūsu dzīves!

Laikā, kad meklējām sev suni, mūsu zināšanas par suņkopību, dažādu organizāciju ciltsrakstiem, obligātajām veselības pārbaudēm, utml. bija diezgan miglainas. Bet, protams, bija skaidrs, ka šķirnes suni pērk no klubā reģistrēta metiena, un ar papīriem. Tā nu kādā decembra rītā pamodos ar skaidru domu - tuvojas Ziemassvētki, un mums vajag suni. Pietiek gaidīt un šaubīties, aiziet! Izskatot sludinājumu portālu ss.lv, apstājos pie diviem audzētājiem. Man pašreiz pat grūti pateikt, kāpēc izšķirāmies ņemt kucēnu no Jēkabpils audzētavas un Mārtiņa, jo gribējām dzeltenu suni, taču Mārtiņam bija palikuši tikai 2 melni puikas... Bet jau nākamajā vakarā, viens no puikām (un man jau uzreiz bija skaidrs, kurš no abiem) tika pārvests mājās.

Šādi mūsmājās ienāca lielais suns Bekets.

 

Un tad bija pirmās izstādes – nekad nebijām bijuši nevienā suņu izstādē, tā bija vesela jauna pasaule! Taču, cik aizraujoša pasaule! Iesākumā man visi suņi ringā šķita tik līdzīgi, nu, protams, pēc krāsām atšķiras. Bija grūti saprast, kamdēļ tāds vai citāds vērtējums, kādēļ šim sunim pirmā, vai citam pēdējā vieta.

Mums ātri tapa skaidrs, ka Bekets ir reti enerģisks labradors, kurš nejutīsies laimīgs tikai laiski guļot uz dīvāna. Tas ir suns, kurš grib sadarboties ar saimnieku (nu ne vienmēr, protams), kuram vajag nodarbības.

Jau kādu pusgadu pēc Beketa ienākšanas mūsu mājās, sāka parādīties doma, cik jauki būtu, ja mums būtu vēl arī otrs suns. Sākumā tas bija tāda klusa sapņa līmenī. Vispirms ir kārtīgi jāizaudzina un jāizskolo pirmais. Tā nu laiks gāja, skolojās Bekets, skolojāmies mēs. Šī procesa gaitā apmeklējām desmitiem izstādes, 2009. gada vasarā es pabeidzu LKF rīkotos kinoloģiskos kursus, iegūstot apliecību par programmas „Kinoloģijas pamati” apgūšanu. Mums veidojās sava gaume par to, kas ir skaists labradors. Un lēnām meklējām savu otro labradoru. Bija gandrīz jau no sākta gala skaidrs, ka šis „otrs suns” būs sune, taču tāpat, kā sākumā pirmo labradoru gribējām dzeltenu, tad arī tagad, otru suni gribējām melnu. Un tikām pie tumšas šokolādes krāsas meitenes. : ) Jo tad, kad ir sajūta, ka laiks ir īstais, un metiens, un audzētājs, un galu galā – kucēns ir īstais, krāsa kļūst mazliet otršķirīga.

Mūs var atrast arī Facebook:

https://www.facebook.com/beckettelf